Dzimis 1918.g.11.novembrī, Rūjienā
Tēvs Jānis – ierēdnis tiesā
Vecākais brālis Arsēnijs, dz. 1913.g.
Ģimene pārcēlās uz Daugavpili 1926. gadā

Valdis beidza ģimnāziju Daugavpilī, 1938.g. Skolas laikā viņš nodarbojās ar sportu – skriešanu un šķēpa mešanu. Beidzamā skolas gadā viņš ieguva rekordu 100, 400 un 800 metru skriešanā. Kopā ar skolas biedriem 1936.g. sporta svētkos izcīnija pirmo vietu stafetē un uzstādīja jaunu Latvijas vidusskolas rekordu. Tāpat uzstādīja rekordu 100 un 200 metru skriešanā.

Piedalījās arī Daugavpils sporta svētkos un Vanagu sporta svētkos Rīgā 1938.g.

Valdis arī darbojās skautos - roveros - kuŗi bija saistīti ar Latvijas armijas jātnieku pulku. Piemiņā ir palikušas daudz fotogrāfiju no jāšanas apmācībām Manežā un mīļiem zirgiem – Carpija, Frencis un Cerpa. Jāšanas apmācībās arī mācīja šķēršļu lekšanu.

1938.g. Valdis iestājās Latvijas armijā – Jātnieku pulkā Daugavpilī. Nobeidza instruktoru un virsnieku vietnieku kursus 1939.g.

1941.g.17.maijā salaulājās ar Valentīnu Pantalonu. Liecinieki bija brālis Arsēnijs un Valentīnes vecākā māsa, Zenta. 1942.g. piedzima meita, Baiba.

1943.g. iestājās vācu armijā. Piedalījās cīņās Kurzemē un vēlāk Vācijā. Īsi pirms kaŗa beigām nokļuva angļu gūstā, no kuŗa ar 20 citiem zaldātiem izbēga kad draudēja izvešanaa uz Beļģiju.

Osnabruchā satikās ar ģimeni, kuŗa nebija redzēta 2 gadus. Mazā meitiņa, Baiba papu nepazina un sāka raudāt kad bārdainais vīrietis viņu mēģināja glaudīt.

1948. gadā Valdis pievienojās angļu armijai, kur viņš dienēja kā sargs. Alga palīdzēja uzturēt ģimeni. Tāpat kā daudziem citiem latviešiem, viņam vajadzēja atrast papildus ienākumus. Valdis kopā ar draugu, ķīmiķi mācījās ģērēšanas darbus un nonācis Austrālijā, ražoja daudz ķenguru ādiņu grīdu sedziņas.

No Osnabrichas uz Fallingbosteli, Neapoli un Sidneju. Valdis ar savu ģimeni un māsas Zentas ģimeni izbrauca uz Sidneju ar kuģi ‘General Blachford’. Uz kuģa strādāja virtuvē.

Kuģis iebrauca Sidnejas ostā 1949.g. 11.novembrī agri no rīta un noenkurojās tuvu pie ‘Lady Macquaries Chair’. Kad atskanēja 21 lielgabala šāviens, Valdis teica: ‘mana dzimšanas diena tiek svinēta’.

No Sidnejas ģimene devās ar vilcienu uz Bathurstas nometni. Valdis līguma gadus strādāja Morebenkas armijas centrā. Tad viņš izmācijās lietuves darbu un strādāja Rīģents parkā un Merikvilē.
1952.g. ģimene nopirka māju Kabramatā, kur dzīvoja līdz 2006.g. kad abi ar Valīti, sliktās veselības dēļ, pārvācās uz dzīvi pie meitas Baibas un znota Juŗa. Kabramatā, pašmācības ceļā viņš apguva galdniecību un būvēja plauktus, galdiņus un skapīšus. Lielu palīdzību sniedza Baibai ar remontiem jaunajā Stretfīldas mājā.

Mīlēja dārzu. Kabramatas pimajos gados mājas priekšā bija kartupeļu dārzs. Tad izveidoja dobes ar puķēm, kas ziedēja visu gadu. Mīļas bija rozes, arī saules puķes, kuŗu sēklas papagaiļi katru gadu izēda. Dārzā arī bija saknes, tomāti, gurķi, kāposti, puķukāposti, pupas, burkāni, bietes. Mazbērni, Andrejs un Aldis, pārņēmuši dārzkopību savās mājās, īpaši Andrejs, kuŗš sastādijis augļu kokus un visādus dārzeņus. Aldim posumi dārzu noēduši.

Valdis bija Latvijas patriots. Nekad nevarēja aizmirst Latviju. Ilgu laiku nespēja pieņemt Austrālijas pilsonību jo bija zvērējis solījumu Latvijai.

Viņš atbalstīja Sidnejas Latviešu biedrību visus gadus. Katru gadu obligāti tika pirkti abonamenti visai ģimenei uz teātriem. Apmeklēja visus latviešu sarīkojumus un līdz beigām bija Ulmaņa atbalstītājs.

Viņš mīlēja grāmatas, it sevišķi tās par Latvijas armiju un kaŗu. Abonēja grāmatas – Kabramatas mājās bija jābūvē vairāki grāmatu skapji, lai visas varētu novietot. Abonēja arī latviešu avīzes – no Vācijas un Amerikas. Interesējās par visu latvisko.

Mazbērni viņam bija ļoti tuvi un mīļi. Viņš sargāja viņus un interesējās par viņu skolas gaitām. Kopā ar nanu, viņš brauca mazos uzpasēt kad Baibai bija jāstrādā skolā. Pēc skolas bija obligāti jāēd viņa ceptās mazās pankūciņas.

Pēc Valītes miršanas, Valža veselība sāka ik dienu pasliktināties. Sākās ar kājām – nevarēja veikli pastaigāt. Lietoja ratus. Tad pārgāja uz stumjamo krēslu. Rokas palika vājas un beidzamos mēnešus nevarēja pats ne paēst ne padzert. Ar visu bija jāpalīdz. Beidzot palika savā gultiņā. Nedēļu laikā, veselība sabruka un Dieva mierā viņš aizgāja naktī, miegā, bez sāpēm, ģimenes mājās.

Vladimirs Nagainis as a young man in the Latvian army. View larger>>

26 Nov., 1936, Daugavpils, Latvia - first place in 100m in 12.4 sec. View larger>>

Funeral service: Adobe Acrobat format.